Kad zvaigznes vēl glāba savas vakara spilgtības un saule tikko nolaida galvu no kalna, es stāju pie durvīm ar lūpām. Tās ir vecas, no senas medus koka, kuras āda ir izjauktā ar gadu riekstiem, bet spīdums — tik mirdzošs, ka spogulis uz tās virsmas atspoguļo noturu, ziedus un manu smaidu.
Es pieķeru apvalku un sūdzu lūpu — tās skan ar vieglu, kā zilītes dziesmu skaņu. Lūpai ir savs spīdums: ne tas, kas ir spogulis, bet tas, kas iet cauri materiālam, kurš glāba senos atmiņš. Mani vecāki teica, ka šīs lūpas bija viņu svēto dienu dāvana, un katru gadu, kad ziedi kļūst spilgti, tās spīdums kļūst stiprāks.
Šodien, kad es atveru lūpas, spīdums izlēca uz logu, uz ziediem un uz manu roku. Tas ir mirdzošs, piekāpjams, kā mājviesis. Es zinu, ka šis spīdums netiks apzināts ātri — tas paliks, kamēr lūpas paliks, kamēr atmiņas paliks. Un katru reizi, kad es skatos uz tās, es jutu, ka mirdzošs lūpu spīdums ir mirdzošs arī manā sirdī.Mirdzošs lūpu spīdums
2026-09-02 20:24:23
Mirdzošs lūpu spīdums
Kad zvaigznes vēl glāba savas vakara spilgtības un saule tikko nolaida galvu no kalna, es stāju pie durvīm ar lūpām. Tās ir vecas, no senas medus koka, kuras āda ir izjauktā ar gadu riekstiem, bet spīdums — tik mirdzošs, ka spogulis uz tās virsmas atspoguļo noturu, ziedus un manu smaidu.
Es pieķeru apvalku un sūdzu lūpu — tās skan ar vieglu, kā zilītes dziesmu skaņu. Lūpai ir savs spīdums: ne tas, kas ir spogulis, bet tas, kas iet cauri materiālam, kurš glāba senos atmiņš. Mani vecāki teica, ka šīs lūpas bija viņu svēto dienu dāvana, un katru gadu, kad ziedi kļūst spilgti, tās spīdums kļūst stiprāks.
Šodien, kad es atveru lūpas, spīdums izlēca uz logu, uz ziediem un uz manu roku. Tas ir mirdzošs, piekāpjams, kā mājviesis. Es zinu, ka šis spīdums netiks apzināts ātri — tas paliks, kamēr lūpas paliks, kamēr atmiņas paliks. Un katru reizi, kad es skatos uz tās, es jutu, ka mirdzošs lūpu spīdums ir mirdzošs arī manā sirdī.
Kad zvaigznes vēl glāba savas vakara spilgtības un saule tikko nolaida galvu no kalna, es stāju pie durvīm ar lūpām. Tās ir vecas, no senas medus koka, kuras āda ir izjauktā ar gadu riekstiem, bet spīdums — tik mirdzošs, ka spogulis uz tās virsmas atspoguļo noturu, ziedus un manu smaidu.
Es pieķeru apvalku un sūdzu lūpu — tās skan ar vieglu, kā zilītes dziesmu skaņu. Lūpai ir savs spīdums: ne tas, kas ir spogulis, bet tas, kas iet cauri materiālam, kurš glāba senos atmiņš. Mani vecāki teica, ka šīs lūpas bija viņu svēto dienu dāvana, un katru gadu, kad ziedi kļūst spilgti, tās spīdums kļūst stiprāks.
Šodien, kad es atveru lūpas, spīdums izlēca uz logu, uz ziediem un uz manu roku. Tas ir mirdzošs, piekāpjams, kā mājviesis. Es zinu, ka šis spīdums netiks apzināts ātri — tas paliks, kamēr lūpas paliks, kamēr atmiņas paliks. Un katru reizi, kad es skatos uz tās, es jutu, ka mirdzošs lūpu spīdums ir mirdzošs arī manā sirdī.
Komentārs